Lielākā daļa burtu pāru sadalās starp diviem pirkstiem, bieži starp divām rokām, tāpēc tie iznāk gandrīz vienlaikus: otrais pirksts jau ir ceļā, kamēr pirmais vēl spiež. Tomēr daži pāri krīt uz vienu un to pašu pirkstu, un tad nav ko pārklāt. Pirkstam jāatlaiž pirmais taustiņš, jāaizceļo līdz otrajam un tikai tad jāspiež.
e un d u un n o un l
Tās ir katra rakstītāja lēnākās vietas un parasti tieši tās vietas, kur apstājas visa rinda. To ir viegli izmērīt: „tāpēc” un „ļoti” iznāk manāmi lēnāk nekā tāda paša garuma vārdi, kuros burti mainās starp rokām.
Palīdz viena lieta: kustini pirkstu, nevis roku. Ja roka seko līdzi, pārējiem pirkstiem pēc tam vietas jāatrod no jauna, un viena lēna vieta izstiepjas par trim.
No noteikta brīža tās ātrāk vairs nekļūs, un to arī vajag gaidīt. Mērķis ir, lai tās tevi vairs neapstādinātu, nevis lai tās līdzinātos pārējām.
Vingrinājums dod pārus atsevišķi, bez vārda apkārt. Īstā tekstā tie sastopami vārdos: „tāpēc”, „ļoti”, „darbs”, „mums”.